Kad svinam Lieldienas 2024. gadā un kādas ir šo svētku tradīcijas?
Šogad, 2024. gadā, Lieldienas svinēsim diezgan ātri, jau marta nogalē:
- 24. marts - Pūpolsvētdiena
- 28. marts - Zaļā ceturtdiena
- 29.marts - Lielā piektdiena
- 31.03.2024: Pirmās Lieldienas
- 01.04.2024: Otrās Lieldienas
Mūsu senču svinētie svētki, tā arī Lieldienas, ir svinēti ar nozīmīgām ar rituālām darbībām un tradīcijām, kur katrai tika pievienoti savi nodomi. Lieldienās tieši tāpat, kā citos svētkos bija nozīmīga agra – līdz ar saullēktu jeb rīta ausmu celšanās un sejas mazgāšana tekošā ūdenī!
“Lieldienas rītā ziedēj’ zaļa zālīte.
Pats Dieviņš staigāja pa zaļu zalīti,
Skaistas oliņas vaļāja, puisēniem dalīja.” F 348,193.
Lieldienu rīta tradīcijas
Līdz ar sauli ceļas arī ļaudis un tūlīt steidzas mazgāt seju tekošā ūdenī, jo Lieldienu rītā ūdenim sevišķs dziedinātājs spēks. Nomazgājušies cilvēki iet celt tos, kas vēl guļ, šaustīdami (pērdami) gulētājus ar pūpolu zariem. Šaustīšana ir ļaužu pirmā savstarpējā izdarība, kas veicina modrību un veselību. Visvairāk šausta bērnus ar laba vēlējumiem un izsaucieniem, bet šaustīšanu saņem arī pieaugšie. Šaustītājus apdāvina ar olām un pacienā ar plāceni.
“Irbe irbe, kas tev’ pēra? Pūpols pēra, pūpols pēra.
Apals kā pūpols, apals kā pūpols;
Viegls kā lapa, viegls kā lapa!” 55376.
Viena no senākajām Lieldienu rīta izdarībām ir putnu dzīšana. Šī nodarbība ir vēl saglabājusies latviešu paražās, bet nav vairs sastopama citās āriešu tautās. Putni nozīmē ļaunumu un slimības; aizdzenot tos no sētas, laukiem un mājām, sagaida, ka ar to tiks aizdzītas visas raizes un ļaunumi. Putnu dzīšana norisinās ar lielu troksni: sit klabatas, klaigā un šauj, trokšņo un dzied. Šo darbu pabeiguši, putnu dzinēji atgriežas sētā, kur viņus sagaida saimniece, aicinādama Lieldienu azaidā.
“Nāc, māmiņa vārtu vērt, pārnāk putnu dzinējiņi;
Pārnāk putnu dzinējiņi, putnu pauti vācelē.” R. K. 13,103.
Šūpošanās Lieldienās
Galvenā Lieldienu izdarība ir šūpošanās, kas dainās visvairāk apdziedāta. Šūpošanās Lieldienās satur tādu pašu nozīmi kā vizināšanās ar ragaviņām Meteņos – auglības veicināšanu. Šī Lieldienu izdarība sakņojas senā pagātnē, āriešu pirmtautā, un latvieši ir vienīgie eiropieši, kas to dara vēl šodien.
“Ap Meteni slaidi laižu, lai liniņi gaŗi aug;
Ap Lieldienu šūpojos, lai telītes baŗojās.” 32209.
Lieldienu šūpošanās ir priecīgs notikums. Pie šūpolēm sanāk daudz ļaužu: puiši, meitas, vecāki cilvēki, bērni. Meitas nekad nenāk tukšām rokām: viņas ņem līdz olas un plāceņus, ko izdalīt puišiem par šūpoļu kāršanu un šūpošanu.
“Ko es došu metējam, ko šūpoļu kārējam?
Olu došu metējam, olas čaulu kārējam.” 32266.
Vispār šūpošanās ir laiks, kad jauni ļaudis var viens otru nolūkot, iepazīties un sadraudzēties. Nereti pie Lieldienu šūpolēm ir dīguši asni vēlākai mūža derībai, kas iesākusies ar šūpošanos pārī. Ja meitai neviens no puišiem nav pa prātam, tā izvēlas šūpoties ar pašas brāli.
“Es neiešu ne ar vienu šūpolēs šūpoties;
Ieš’ ar savu brāleliņu, tas man viegli pašūpos.” 32252.
Viena daina min citu šūpošanās iemeslu, kas varbūt mazāk raksturīga senajā nozīmē.
“Ai odiņi, masalīši, neēdiet šovasar:
Jau es gan šūpojos visas trīs Lieldieniņas.” 32237.
Lūk kā var svinēt Lieldienas bez Kristietības iesaistīšanas svētkos, taču mūsdienās un tuvākā pagātnē abas tradīcijas ir draudzīgi savijušās kopā, kad tiek veiktas gan Kristietības tradīcijās dzimušas darbības, gan arī mūsu senču veiktās darbības.